Savienojumi, klaņi un gala efektori
Robota roka galvenokārt sastāv no savienojumiem, klaņi un gala efektoriem, kas ir savienoti ar savienojumiem, veidojot sarežģītu sistēmu ar vairākām ieejām un izejām. Robota rokas mehāniskā struktūra sastāv no virknes stingru komponentu (savienojošie stieņi), kas savienoti ar saitēm (savienojumiem). Tam ir roka mobilitātes nodrošināšanai, plaukstas locītava elastības nodrošināšanai un gala efektors robotam nepieciešamo uzdevumu veikšanai. Robota roku var iedalīt sērijveida robotu rokās un paralēlās robotu rokās, no kurām sērijveida robota roka ir galvenais izpētes objekts. 1
Sērijveida robota roka ir savienota ar vairākiem savienojumiem secīgi, un katrs savienojums nodrošina zināmu brīvības pakāpi. Parastie veidi ir Dekarta, cilindriski un sfēriski veidi. Dekarta robota rokas nodrošina pozicionēšanu, izmantojot trīs kustīgus savienojumus, tām ir laba mehāniskā stingrība, bet vāja elastība; cilindriskām robotu rokām ir spēcīgākas horizontālās kustības iespējas; sfēriskās robotu rokas nodrošina sarežģītākas kustības iespējas, taču tām ir mazāka mehāniskā izturība.
Paralēlā robota roka virza gala efektoru vienlaikus caur vairākiem kustības zariem, un to parasti izmanto augstas precizitātes operācijām, piemēram, ķirurģiskiem robotiem. Paralēlā robota roka ir sarežģīta struktūra un ir grūti vadāma, taču tās augstā precizitāte un stabilitāte dod tai priekšrocības noteiktās jomās.
Runājot par piedziņas režīmu, robota roku var vadīt ar hidrauliskiem, elektriskiem vai pneimatiskiem līdzekļiem. Hidrauliskā piedziņa parasti tiek izmantota situācijās, kurās nepieciešams liels spēks un precīza vadība, savukārt elektriskā piedziņa ir vairāk piemērota ātrgaitas un viegla svara lietojumiem.
Pielietojuma jomās ietilpst rūpnieciskā montāža, drošība un aizsardzība pret sprādzieniem, medicīniskā ķirurģija un citas jomas. Dažādi robotu roku veidi tiek plaši izmantoti dažādos scenārijos atbilstoši to strukturālajām īpašībām un kustības iespējām.